Zudušo baltisko personvārdu meklējumi latviešu uzvārdos un senajos rakstos

Anotacija

Raksta mērķis ir parādīt autoru izstrādāto un pētniecībā aprobēto metodi latviešu pirmskristīgo personvārdu iespējamai identificēšanai, jo līdzšinējie pētījumi ļauj izvirzīt hipotēzi, ka vismaz dažus no mūsdienu latviešu uzvārdiem var saistīt ar seniem baltu cilmes personvārdiem. Raksts iepazīstina ar pieeju, kas izveidota, apvienojot ģeogrāfisko, vēsturisko, lingvistisko un statistisko metodi, un ilustrē to ar diviem piemēriem. 

No latviešu uzvārdiem ar piedēkļiem -ān- un -ēn-, kurus uzvārdu pētnieki uzskata lielākoties par patronīmiskiem, ir izvēlēti uzvārdi, kuru pamatā nav skaidru apelatīvu vai jaunāku laiku priekšvārdu, proti, Beitāns/Beitēns un Geidāns. Iespēju robežās ir apzināta šādu un līdzīgu antroponīmu izplatība Latvijā gan mūsdienās, gan senākos dokumentos, tā salīdzināta ar atbilstošajiem dažāda laika latviešu toponīmiem, un ir izskatīti dažādi etimoloģizācijas varianti, salīdzinot ar lietuviešu un senprūšu personvārdu pētījumu datiem un nosakot arī citas cilmes iespējas. Balstoties šajā analīzē, tiek izdarīti secinājumi par izvēlēto uzvārdu iespējamo saistību ar seniem baltu cilmes personvārdiem. 

Mūsdienu Latvijā reģistrēto uzvārdu kopumā sastopami nepilni desmit no saknes Beit- atvasināti uzvārdi. 20. gadsimta 30. gados uzvārds Beitāns bijis izplatīts Dienvidlatgalē, Sēlijā un Austrumvidzemē. Sastopamas arī formas Beite, Beits, Beitiņš, Beitiks. 16. gadsimta dokumenti rāda personvārdu ar sakni Beit- sporādisku izplatību visā Latvijā. 17. gadsimta Vidzemē nav neviena personvārda ar sakni Beit-, bet ir diezgan daudz ar šo sakni darinātu mājvārdu. Diemžēl trūkst gan apjomīgu avotu, gan atbilstošu pētījumu par citiem Latvijas novadiem. Līdzīgu tīklojumu rāda arī mūsdienu vietvārdi, kas koncentrējušies gar Latvijas dienvidu robežu un Vidzemē. Izteikti dominē patronīmiskās formas. Ņemot vērā onomastiskā celma Beit- izplatību, iespējamo cilmi, nepārliecinošos iepriekšējos cilmes skaidrojumus un toponīmiskās liecības, var secināt, ka Beit-, iespējams, ir baltu personvārda celms, jo tas bijis visā Latvijā izplatīts latviešu personvārds jau 16. gadsimtā un joprojām ir sastopams visā Latvijā gan uzvārdos, gan vietvārdos. 

Mūsdienu Latvijā reģistrēto uzvārdu kopumā sastopami vairāk nekā desmit no saknes Geid-/Ģeid- atvasināti uzvārdi. 20. gadsimta 30. gados Latgalē bija sastopami uzvārdi Geide, Geidāns un Geiduks, bet Sēlijā – Geida, Geide un Ģeida, kā arī Geidāns un Ģeidāns. Neviens no uzvārdiem nav bijis izplatīts Kurzemē un Zemgalē, bet Vidzemē 1826. gada muižu revīziju materiālos ir sastopami uzvārdi Geide un Geidjan, tāpēc sakni Geid-/Ģeid- vairāk var saistīt ar Latvijas dienvidu un dienvidaustrumu daļu. Senākie īpašvārdi, kas pierakstīti ar sakni Geid-, ir apzināti 1638. gada Vidzemes revīzijā: pieci mājvārdi, bet šādu personvārdu nav. Mājvārdiem vēlākos dokumentos vērojama tendence geid- > gaid-. Mūsdienās mājvārdi Geidāni koncentrējas Dienvidaustrumvidzemē, Latgalē un Sēlijā. Neatvasināti varianti sastopami arī Ziemeļvidzemē un Kurzemē ap Tukumu. Latgales un Sēlijas uzvārdi hipotētiski tiek saistīti gan ar lietuviešu, gan poļu valodu. Taču šī etimoloģija nav uzticama, jo skaņu pārmaiņa ai > ei ir sastopama tikai ļoti nelielā daļā Latvijas teritorijas Ziemeļlatgalē. Onomastiskā sakne Geid-, ņemot vērā tās izplatību Latvijā un līdzšinējos tās etimoloģizējumus, ir baltiskas cilmes, taču latviešu valodā, visticamāk, ienākusi caur lietuviešu valodu. Par tās cilmi acīmredzot jāpieņem indoeiropiešu verba sakne *ghei̯dh- ‘gaidīt’. 

Ņemot vērā iegūtos rezultātus, var secināt, ka šī vēsturē, ģeogrāfijā un etimoloģijā balstītā metode var palīdzēt zudušo baltisko personvārdu meklējumos – precizēt personvārdu cilmi, norādīt uz īpašvārda celma rašanās, izplatības, kā arī produktivitātes vēsturi.